Ponte del Ciolo
Ciolo tilts atrodas Gagliano del Capo pašvaldībā, un to var sasniegt, braucot gar krasta līniju, kas savieno Santa Maria di Leuca un Marina di Novaglie; praktiski runa ir par to zemes joslu, ko latīņi dēvēja par Finibus Terrae, t. i., punktu, kur beidzas zeme. Kopš 2006. gada Ciolo ir daļa no reģionālā dabas parka Costa di Otranto - Santa Maria di Leuca - Bosco di Tricase, kā arī ir pazīstama kā arheoloģiska vieta, jo šeit atrodas daudzas alas, kas ir tipiska šīs nelīdzenās piekrastes iezīme. Nosaukums Ciolo cēlies no vietējā dialekta un attiecas uz sikām jeb vārnām. Papildus tam gadu gaitā šī vieta ir kļuvusi par populāru galamērķi daudziem jauniem tūristiem, kas meklē azartu tieši tilta augstuma dēļ, no kura viņi nolemj ienirt zilajos ūdeņos, kas atrodas zemāk, lai gan, jāatzīst, tā joprojām ir prakse, kas ir aizliegta, jo tai ir augsts bīstamības koeficients. Tomēr Ciolo tilts joprojām ir unikāls dabas objekts. 60. gados uzceltais, lai savienotu Leuca jahtu ostu ar Novaglie jahtu ostu, šodien tas ir visnotaļ cienījams tūrisma objekts, kas labi iekļaujas brīnišķīgajā ainavā, ko piedāvā šī zeme. Tomēr ne mazāk svarīgs un ne mazāk nozīmīgs akcents papildus tilta iespaidīgajam augstumam ir arī teritorija zem tā; papildus kristāldzidrajai zilajai jūrai šī teritorija ir pazīstama arī kā Salento kanjons, jo tai ir raksturīga piekrastes līnija, ko veido klinšainas grēdas, necaurlaidīgas klintis un daudzas alas. Šeit var apbrīnot dabas kaprīzes, sekojot senajam vietējo zvejnieku ceļam, pa kuru viņi mēdza doties no ciemata centra, lai nokļūtu nelielajā pludmalē. Šajā posmā, kur tagad tiek organizētas dažādas ekskursijas pārgājienu entuziastiem, mūsu acu priekšā paveras mežonīga Vidusjūras krūmāju veģetācija ar mirtu, lentišku, Leukas neļķu un citu vietējai veģetācijai raksturīgu sugu klātbūtni. Šī vieta kopumā joprojām ir dabas brīnums, tāpēc, ja ieradīsieties Salento, neaizmirstiet apstāties pie Ponte del Ciolo, jo izrāde ir garantēta.
Tonio Viva
